Pārmaksātā nodokļa atmaksa kā komercķīlas priekšmets

Triniti

LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2012.gada 25.aprīlī ir taisījis lēmumu lietā Nr. SPC – 1/2012 attiecībā uz pārmaksātā nodokļa atmaksu kā komercķīlas priekšmetu. Atbilstoši Lēmumam ir tikusi izvirzīta tēze, ka nodokļu maksātāja publiski tiesisko prasījumu par pārmaksātā nodokļa samaksu pret nodokļu administrāciju nevar nodot citai personai, un tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1294.panta noteikumiem tas nevar būt par komercķīlas priekšmetu. Šis tiesas lēmums maina līdz šim pastāvošo judikatūru – salīdzinoši nesen pieņemtajā LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.gada 14.decembra lēmumā lietā Nr. SPC-49/2011. Zīmīgi, ka no vienpadsmit senatoriem, kas skatīja šo lietu, pieci izteica savas atsevišķās domas, norādot, ka Senātam nav bijis pārliecinošu argumentu, lai atkāptos no nostādnēm, kas paustas Senāta 2011.gada 14.decembra lēmumā lietā Nr. SPC-49/2011.

Lietas izskatīšanas pamatjautājums attiecas uz Civillikuma 1414.panta piemērošanu. Minētā norma nosaka, ka par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Senāta ieskatā komercķīlas institūtu reglamentē Civillikuma 1279.panta otrās daļas 2.piezīme, nosakot, ka komercķīla ir ķīlas tiesība uz kustamām lietām bez to nodošanas ķīlas ņēmēja valdījumā. Tātad pamatprincipi komercķīlas nodibināšanai izriet no citām Civillikuma normām, savukārt Komercķīlas likumā sīkāk tiek reglamentēta komercķīlas nodibināšanas procedūra, tās reģistrācijas un izlietošanas kārtība. Nav šaubu, ka atbilstoši Komercķīlas likuma 3.pantam par komercķīlas priekšmetu var būt gan ķermeniskas, gan bezķermeniskas lietas (parāda prasījumi), gan arī lietu kopība. Tomēr ne visas lietas var būt par komercķīlas priekšmetu. Nevar ieķīlāt, tāpat kā nevar cedēt prasījumus, kas tieši saistīti ar kreditora personu, vai prasījumus, kuru saturs ar to izpildījumu kādai citai personai, nevis īstajam kreditoram, pilnīgi pārgrozītos, piemēram, uzturlīdzekļu prasījums.

Senāta ieskatā pienākums maksāt nodokļus, kā arī tiesības saņemt nodokļu pārmaksu izriet no publiski tiesiskajām attiecībām, kas pastāv tikai starp nodokļu maksātāju un nodokļu administrāciju. To paredz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 2.pants, kurā noteikts, ka šis likums reglamentē nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību. Minētais, Senāta ieskatā, ir bijis pietiekams pamats secinājumam, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 7., kā arī 10.punktā paredzētās tiesības pieprasīt pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai pieder vienīgi konkrētam nodokļu maksātājam, savukārt 28.pantā paredzētais nodokļu administrācijas pienākums atmaksāt nodokļu pārmaksu pastāv tikai attiecībā uz konkrēto nodokļa maksātāju. Ne likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.pantā, ne arī kādā citā normatīvajā aktā nav paredzēts, ka nodokļu administrācija, ievērojot privātpersonu starpā noslēgtu darījumu par prasījuma tiesību nodošanu, būtu tiesīga atmaksāt pārmaksāto nodokļa summu nevis noteiktam nodokļu maksātājam, bet gan citai personai.

Senāta ieskatā, nododot citai personai tiesības prasīt pārmaksātā nodokļa atmaksu, pilnīgi pārgrozītos nodokļu maksātājam piederošā prasījuma saturs. Ja VID nodokļu pārmaksas summu samaksātu trešajai personai, kurai nodotas prasījuma tiesības, tad minētā summa attiecībā pret trešo personu zaudētu pārmaksātā nodokļa nozīmi. Uzturlīdzekļu prasījumos ir līdzīgi – ja bērnu māte uzturlīdzekļu prasījuma tiesības nodotu trešajai personai, tad tēva samaksātie naudas līdzekļi citai personai zaudētu uzturlīdzekļu nozīmi. Līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1799.panta noteikumiem nodokļu maksātāja publiski tiesisko prasījumu par pārmaksātā nodokļa samaksu pret nodokļu administrāciju nevar nodot citai personai, un tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1294.panta noteikumiem tas nevar būt par komercķīlas priekšmetu.

Senatori, kas izteica savas atsevišķās domas, to pamatoja ar tālāk minētajiem apsvērumiem un argumentiem. Uz jautājumu, vai var ieķīlāt kreditora prasījumu pret VID, atbildei jābūt apstiprinošai, jo šis prasījums joprojām ir sabiedrības prasījums un ietilpst tās mantā. No teorijas viedokļa jāatzīmē, ka, lai gan strīdi par nodokļu pārmaksas atdošanu izskatāmi publiski tiesisku strīdu izskatīšanas procedūrā, pēc satura tie ir mantiski strīdi. Senāta Administratīvo lietu departaments 2009. gada 27. janvāra lēmumā lietā Nr. SKA-160 to pamatoti jau formulējis šādi: „Nodokļu pārmaksas gadījumā maksātnespējīgam uzņēmumam ir prasījums pret valsti šīs pārmaksas apmērā (likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta septītā daļa). Valstij šīs saistības ir jāpilda līdzīgi kā jebkuram maksātnespējīgā uzņēmuma debitoram. Tas, ka valsts vienlaikus ir arī šī uzņēmuma kreditors, nenozīmē, ka tā var veikt vienpusējas darbības kreditorparāda dzēšanai ar nodokļu pārmaksas prasījuma tiesību ieskaitu”. Naudas prasījumu dalīšana publiski tiesiskajos un privāttiesiskajos novestu pie pašas naudas dalīšanas „publiskajā” un „privātajā”, kas noteikti neder nodokļu pārmaksa gadījumā. Rezultātā senatori, kas izteikuši savas atsevišķās domas, ir secinājuši, ka Senātam nav bijis pārliecinošu argumentu, lai atkāptos no nostādnēm, kas paustas Senāta 2011.gada 14.decembra lēmumā lietā Nr. SPC-49/2011.

Pilns sprieduma teksts pieejams šeit.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *